Vēsture

Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolai  gaiši svētki: jau vairāk kā pusi gadsimta tā darījusi gaišu darbu, mācīdama sadzirdēt un mīlēt mūziku…

 

Skolas pastāvēšana ir likumsakarīgs vainagojums tām stiprajām , gadsimtu dzīlēs sakņotajām tradīcijām, ar ko tik ražens Kuldīgas novads. Šo bagātību apliecina jau apvidū pierakstīto tautasdziesmu pārpilnība un senatnīgās burdonu daudzbalsības dzīvīgums vēl mūsdienās. Tālu izslavēti savā laikā bija Kurzemes spēlmaņi un lauku orķestri, un arī pirmā latviešu laicīgā kora dibinātāja gods pieder Kuldīgas novadam: vairākos avotos par tādu tiek minēts Krišjāņa Valdemāra 1848.gadā dibinātais ēdolnieku koris. Vēstures pētnieki atgādinās arī Kurzemes hercogu laikus, kad Kuldīgā, hercogistes otrajā rezidencē, mūzika turēta lielā cieņā: to pārzināja pat īpašs „mūzikas direktors”(1621.-1658.g.tas bijis kāds Heizo Randens), kura pienākumos ietilpa ērģeļu spēle, kora apmācīšana, rūpes par dejām hercogu ballēs un galda mūziku mielastos.

Par stipru mūzikas āderu starojumu liecina arī tādu novadnieku vārdi kā pagājušā gadsimta  čella spēles lielmeistars Kārlis Davidovs, Rīgas Doma ērģelnieks Haralds Kreicburgs, Nacionālās operas solisti Gustavs Neimanis un Arnolds Skara, dziedonis Jānis Sproģis, diriģenti Edgars Račevskis, Elvīra Salmiņa, Jānis Gercāns, muzikologs Ludvigs Kārkliņš un vēl daudzi citi.

Taču visaugstāk godā turamais novadnieks, kura vārds rotā Kuldīgas Mūzikas skolu ir Vīgneru Ernests, viens no tautā visplašāk izdaudzinātajiem Nacionālās atmodas darbiniekiem. Rendas vīru kora aizvadītājs līdz Pirmajiem latviešu vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā. Trešo un Ceturto dziesmu svētku virsdiriģents. Fonoloģijas institūta dibinātājs. Vīgners viens no pirmajiem  atsaucās aicinājumam vākt tautasdziesmas un, korim sabalsotas, atdot tās jaunai dzīvei. Gadu simtenim pāri Atmodas gars vēl joprojām strāvo Vīgneru Ernesta dziesmā „Kā Daugava vaida”.1

Novada mūzikas tradīcijas stiprinājis arī Baltijas skolotāju seminārs, par kura mājvietu no 1886.gada līdz pirmajam pasaules karam izvēlēta Kuldīga. Šī valsts uzturētā iestāde atšķirībā no vācu muižniecības atbalstītajiem Cimzes un Irlavas semināriem gan nesagatavo ērģelniekus, tomēr arī te nākamajiem skolotājiem jāapgūst gan mūzikas elementārteorija, gan vijoļspēles pamati, luterticīgajiem jāspēlē arī harmonija. Semināra mūrus tricina arī vīru kora dziesmas un pat audzēkņu pašu vadīts orķestris, kura košajā pavasara svētku skanēšanā ieklausās vai visa Kuldīga.

Kopš 1893.gada Kuldīgā pastāv Sadraudzīgās biedrības jauktais koris,- daudzu vispārējo dziesmu svētku dalībnieks. Latvijas neatkarības gados Mūzikas pilsētas slavu Kuldīgai vairo plašā apkārtnē pazīstamais ērģeļu būvētājs un skaņotājs Fricis Dakša, un nedaudz vēlāk Jaunatnes biedrības kora un orķestra dibinātājs Kārlis Piņkovskis (Kuldīgā no 1919.-1942.).

Īstus ziedu laikus mūzika piedzīvo trīsdesmitajos gados, kad par Kuldīgas Valsts ģimnāzijas skolotāju un Annas baznīcas ērģelnieku strādā Fricis Spinga. Viņa izlolotais ģimnāzijas koris un orķestris kuplina ne vienu vien dievkalpojumu, ko Kuldīgas radio vilnis aiznes pa visu Latviju, pilsētniekus priecē viņu rīkotie koncerti un pat mūzikas teātra iestudējumi.

 

F.Spingas vārds mūsu mūzikas vēsturē paliks arī citā sakarā: viņš ir jaunu ceļu meklētājs dievkalpojumu muzikālajā aprūpē, gan atšķirdams dažu Eiropas klasikas lappusi, gan rosinādams latviešu komponistus pievērsties novārtā pamestajai baznīcas mūzikai. Kā atcerējās Alfrēds Kalniņš, dedzīgais Kuldīgas ērģelnieks esot traucies motociklā pāri visai Latvijai, lai Gaujienas „Anniņās” paslēpušos Jāzepu Vītolu pierunātu īstenot savas ieceres. Un pierunājis arī: Vītola liturģijas mūzika, Bībeles stāsti „Jēzus pie akas” un „Marija un Marta”, kā arī vairāki korāļi radušies F.Spingas rosināti un tālab arī savu pirmatskaņojumu piedzīvojuši Kuldīgas Sv.Annas baznīcā.

Ar Kuldīgas luterisko baznīcu un tās mācītāju O.Sakārni, tiesa, jau pēc ērģelnieka traģiskās nāves, saistās vēl viens ne tik mūzikas, bet tautas vēsturē iezīmīgs notikums. 1943.gada pavasarī, kad kara lavīna uzņēmusi atpakaļgaitu un leģionāru nāves vēstis pienāk jau no Volhovas purviem, Kuldīgā dzimst iecere radīt tautas lūgšanu, – baznīcas kantāti, kas mierinātu izmisuma pārņemtos, stiprinātu cerību zaudējušos. Konkursa rīkotājiem toreiz atsaucās dzejnieks Andrejs Eglītis un komponiste Lūcija Garūta, radīdami skaņdarbu „Dievs, tava zeme deg”- tā traģiskā laika patiesu dokumentu. Pēc pirmatskaņojuma1944.gada martā Vecajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā kantāte neskaitāmas reizes skan Latvijas radio viļņos. Taču Kuldīgai bija lemts to dzirdēt vēl „dzīvā” priekšnesumā, turklāt ar pašas autores līdzdalību.

Sācies kara beigu cēliens. Kurzeme, ar frontes joslu atgriezta no pārējās Latvijas, kļuvusi par īstu nāves salu, kur septiņus mēnešus savu pēdējo cīņu izcīna divu asiņainu totalitāro lielvalstu armijas. Latvijai tā ir arī pēdējo cerību sala, te patvērušies tūkstošiem citu novadu bēgļu.

Bēgļu vidū ir arī Lūcija Garūta, kas apmetusies Zlēkās, savu tuvinieku mājās „Biteniekos”. Viņa nežē3lo spēkus koncertu organizēšanā un līdzdalībā, uzņemas ērģelnieces un pianistes pavadītājas pienākumus. Un atkal skan „Dievs, tava zeme deg”,- skan Zlēkās un Kuldīgā, Talsos un Ventspilī, skan kritušos pieminot un 18.novembrī par Latviju aizlūdzot, skan ļaužu pārpildītās baznīcā mazā sveču gaismiņā, skan melnā tumsā. Un gluži nepieredzēta ir klausītāju atsaucība. „Esmu laimīga, ka varu vēl no mūsu zemītes likt skaņām skanēt. Kaut kur dziļi apslēpusies ticība: „Dziesmu vara aizdzina karu, tautu izglāba dziesmu gars””, Ausekļa vārdus kādā vēstulē no Zlēkām piesauc Lūcija Garūta.2

Tieši šī ticība, šī gara nezūdamība apkārtējās iznīcības un posta valstībā ir pamatā šķietami neprātīgai domai – pašā Kurzemes cietokšņa vidū, zem sarkano bumbvedēju uzlidojumiem dibināt mūzikas skolu! Šie neprātīgie ir Lūcija Garūta, Nacionālās operas solisti Pēteris Latiševs un Erna Kukaine un mežradznieks Arvīds Dēliņš, viņiem pievienojas flautists Arvīds Reinvalds, operdziedoņi G.Neimanis, Nikolajs Vasiļjevs un Rihards Pelle, diriģents Teodors Vējš, Voldemārs Sokolovskis, baletmeistare Helēna Tangijeva – Birzniece, koncertmeistara pienākumus uzņemas tolaik vēl plašāk nepazīstamais kontrabasists Edgars Tons.

 

Kādā vēstulē, ko Lūcija Garūta 1945.gada martā sūta Andrejam Eglītim, izlasāma mims šodien tik svarīga ziņa: „Man tagad bieži jābūt Kuldīgā, jo še atver Mūzikas skolu. Interese milzīga. Audzēkņu skaits jau tuvojas simtam.”

Pēc hitleriskās Vācijas kapitulācijas kara ugunīs dzimusī skola iegūst jaunās okupācijas varas akceptu. Turpmāk – līdz 1951.gadam – tā pastāv kā Kuldīgas mūzikas vidusskola un bērnu skola. Paveroties atceļam uz Rīgu, lielākā daļa mākslinieku atgriežas mājās. Taču daudzu liktenis līdz ar varu maiņu izšķīries par labu Kuldīgai. Viņu vidū skolas direktors un vokālās klases pedagogs Pēteris latiševs, dziedāšanas skolotāji R.Pelle, E.Kukaine, nākmajos mācību gados Emma Kuzņecova un bijušais Nacionālās operas solists Pēteris Gailis, klavieru klases pedagogi Vera Pelle, Elizabete Balode, Aija Zāle, Milda Naudniece, kopš 1946.gada Magda Roze. Vijoļspēli māca A.Meinerts, vēlāk arī Jānis Zariņš, teorētiskos priekšmetus – V.Sokolovskis. „Jauniešu sajūsma un atsaucība bija ļoti liela”, atceras ilggadīgā skolotāja Vera Pelle „Tos gadus varētu saukt par skolas degsmes un jaunības gadiem, – par spīti grūtajiem pēckara apstākļiem. Skolas pagalmā vēl rēgojās vāciešu atstātās patvertnes, tās kopīgiem spēkiem tika nolīdzinātas ar zemi, pārtika bija uz kartiņām, malkas trūka”.

Sevišķi daudz mācīties gribētāju ir vokālajā nodaļā. Tā kā viņu izglītība ir redzamu operas mākslinieku rokās, tad skolā izveidojas pat operas mākslinieku klase (vadītājs R.Pelle). Tad audzēkņu priekšnesumā koncertos izskan ne viena vien ārija, duets, skati no operām „Jevgeņijs Oņegins”, „Traviata”, „Boriss Godunovs”. Ar labu vārdu pieminami to dziedātāji Mirdza Visocka, Irēna Gūtmane, Lidija Ulmane, Maiga Sproģere, Aina Rubule, Valentina Skavronska, Arvīds Kristovičš un Maija Jansone.3

Jau kopš pašiem pirmsākumiem skolai ir arī savs koris, kura vadību uzņemas P.Latiševs. Gadu vēlāk, kad tajā iesaistās arī Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolas jaunieši, kora priekšā stājas mūzikas skolas kordiriģentu klases audzēkne, vēlāk visā Latvijā pazīstamā kordiriģente Elvīra Salmiņa. Viņai tālākās izglītības gaitās pārceļoties uz Rīgu, koris nonāk vijolnieka Jāņa Zariņa rokās.

 

Skolas direktora Pētera Latiševa (1945.-1946.) uzsākto darbu aktīvi turpina Aleksandrs Dzirne (1946.-1948.) un jau atvērta arī pūšamo instrumentu klase. Vokālisti sāk apgūt skatuves mākslas un itāļu valodas pamatus Emmas kuzņecovas vadībā. Skolas rīkoto koncertu kodols ir topošo pianistu Astras Lielauses, Ilgas Mežas, Aijas Lembergas, Emīla Vanaga, Leona Ziemeļa un citu devums. Pirmos gados skolā mācās arī tādi vēlāk republikā pazīstami mūzikas darbinieki kā muzikologs Ludvigs Kārkliņš, diriģents Krišs Deķis, Vijolnieks Arvīds Zvagulis, dziedātāja Aīda Zvagule, pūtēju orķestru diriģents Jānis Gercāns u.c.4

1951.gada pavasaris izrādās pēdējais mūzikas vidusskolai: kopš 1951./1952.mācību gada pastāv vairs tikai Bērnu mūzikas skola direktora Pētera Gaiļa vadībā (1948.- 1956.). No rokas rokā turpmākos gados iet skolas vadība: Jānis Zariņš (1956.-1960.), Tālivaldis Bērziņš (1960.-1962.), Kārlis Augulis (1962.-1964.). 1964.gadā Kuldīgu par savu turpmāko darba vietu izvēlas konservatorijas kordiriģentu fakultātes profesora Jāņa Dūmiņa klases absolvente Maruta Rozīte. Viņas enerģiski, pašaizliedzīgi un talantīgi veiktajā darbā nu jau 30 gadu gaitā – skola izveidojusies par vienu no Latvijas labākajām mūzikas mācību iestādēm.

Bērnu skola savu pirmo pastāvīgo mācību gadu sāk ar 30 audzē4kņiem, bet šodien te mācās jau 205 bērni. Par skolas veikumu aizvadītajos gados vislabāk liecina cits skaitlis, – tie ir vairāk nekā 300 absolventu. 120 no viņiem skolā iegūto likuši pamatos savai nākamajai mūziķa profesijai. Viņu vidū: Maija Štorha, Sandis Bārdiņš, Anita Zīverte, Eva Rubene, Māra Šuba, Sparis Ruško, Edgars Ziņģis, Aira Kuzmicka, Daniela Igaune, Guntis Kumačevs, Māris Bulavs, Vita Jonele, Daiga Dupate u.c. Taču bērnībā iemantotā mūzikas mīlestība bagātinājusi arī to kādreizējo audzēkņu dzīvi, kuri izvēlējušies sev citu profesiju. Vai gan citādi daudzi no viņiem savas brīvās stundas veltītu dziedāšanai koros – gan M.Rozītes vadītajā „Ventavā”, gan „Kurzemē”, „Rātē”, „Dzintarā”, „Juventus”, „Deltā”, „Sonorē”, „Versijā” un citos.

 

Pati skola šajā pusgadsimtā cieši iekļāvusies savas pilsētas dzīvē. Kas gan saskaitīs vairs tās reizes, kad mazie muzikanti iepriecinājuši Kuldīgas ļaudis, ar savu priekšnesumu atdzīvinādami dažu labu svinīgu ceremoniju: kāzas, pensijā izvadīšanu, dzimšanas apliecības izsniegšanu, kādreiz tik populārās čaklāko darbaļaužu godināšanas, vai likuši apjaust mūzikas varu kādam bērnudārzniekam vai kaimiņu skolas skolnieciņam.5_1

Mūzikas skola ir tāda kā Kuldīgas filharmonija: ar tās iniciatīvu un izkārtojumu pilsētā notikuši daudzu ievērojamu mākslinieku koncerti. Viņu vidū ir Ilze Graubiņa, Gidons Krēmers, Arnis Zandmanis, klavieru trio Valdis Jancis, Juris Švalkovskis un Māris Villerušs, Noras Novikas un Rafi Haradžanjana klavieru duets, Inta Villeruša u.c.

Ar mazo Kuldīgas mūziķu līdzdalību sarīkoti komponistu Arvīda Žilinska, Valtera Kaminska, Pētera Plakida, Raimonda Paula un citu autorkoncerti. Paša autora klātbūtne un pateicība tādās reizēs ir labākā, dažkārt visam mūžam neaizmirstamā atlīdzība par ieguldītajām pūlēm.5

Kopš 1980.gada, kad skolai piešķirts Vīgneru Ernesta vārds, par ikgadus kopjamu tradīciju izvērtušās Vīgneru dienas. Tās rit veselu nedēļu pašā mācību gada vidū janvārī, un ciemos tad tiek gaidīts kāds no Vīgneru dzimtas. Savos spēka gados tas vairākkārt ir bijis Leonīds Vīgners ar savu republikā slaveno Republikas kordiriģentu un dziedāšanas skolotāju kamerkori, kā arī dziedoņi Lauma Vanaga un Bruno Egle ar dziedātajām Leonīda Vīgnera solodziesmām Vīgneru trešo paaudzi pārstāvējis Vīgneru Ernesta mazdēls Ivars Vīgners, kura mūziku atskaņot līdzējis bērnu ansamblis „Dzeguzīte”, aktieris Rūdolfs Plēpis un Liepājas teātra aktieri.

 

Vienmēr gaidītas ir bijušas arī ikgadējās Mūzikas dienas, kurām pamats likts tieši Kuldīgā 1977.gadā. Tāsir bijušas neaizmirstamas tikšanās reizes ar republikas komponistiem Ģ.Ramanu, R.Kalsonu, Ā.Skulti, R.Paulu, P.Plakidi, J.Karlsonu un daudziem citiem. Muzikologiem G.Pupu, S.Vēriņu, O.Grāvīti u.c.un izpildītājiem. Īpaša bagātība – jaunas dziesmas, kuras komponisti ir veltījuši šīm dienām un kuras joprojām ir kolektīvu repertuārā.6_1

Pie skolas tradīcijām pieskaitāmi arī nu jau gadus trīsdesmit rīkotie absolventu koncerti, kas pēdējā laikā pieskaņoti Vīgneru dienām. Savas pirmās skolas aicinājumam labprāt atsaucas gan Mūzikas akadēmijas, gan mūzikas koledžu audzēkņi, gan absolventi, kuri paši jau kļuvuši par skolotājiem.6

 

Mūzikas skolas veikums redzams četras reizes gadā rīkotajos audzēkņu koncertos, kur pie vārda tiek sekmīgākie. Kā sava veida stimuls un gandarījums cilvēces napacietīgākajai un šajā vcecumā ne vienmēr čaklākajai daļai ieviesta koncerta tradīcija, kur uzstājas tikai mazākumā esošie skolas zēni.

Ar atsaucību tiek uzņemti pedagogu vakari, kur mazie klausītāji dzird gan pašu spēlētos, gan nākotnē spēlējamos skaņdarbus, bet skolotāju apaļās jubilejas ik pa pieciem gadiem tiek atzīmētas ar viņu audzēkņu priekšnesumiem. Pie nākotnē nostiprināmām tradīcijām pieskaitāms šogad pirmo reizi sarīkotais paaudžu koncerts, kur klausītāju priekšā stājas atsevišķu ģimeņu kameransambļi, seniori kopā ar junioriem. Šis pasākums vienam otram palīdzēja drīzāk saskatīt grūtā ikdienas mācību darba jēgu.7_1

Mazie, piecus sešus gadus jaunie pretendenti uz mūzikas izglītību parasti pirmo gadu pavada sagatavošanas klasē, kur uzņemtajiem muzikāli apdāvinātākajiem Kuldīgas bērniem skolotāji palīdz izvēlēties nākamo specialitāti. Taču nākamo audzēkņu izvēles iespējas Kuldīgā tālu atpaliek no desmit Latvijas lielākajām pilsētām, par iedzīvotāju skaita ziņā sešdesmit reizes pārāko Rīgu nemaz nerunājot. Mazpilsētas skola nevar atļauties aizraidīt mājās katru tādu mazu muzicēt gribētāju, kas, uz iestāju pārbaudi atnācis, izrādās rada drīzāk kādam dzeņa bērnam nevis dziedātājputnam. Laika gaitā jau gan neviens vien no viņiem pārtop par itin labu dziedātāju vai spēlētāju. Taču tādu snaudošu dotību, muzikālās atmiņas, uzmanības un darba spēju atraisīšana no skolotājiem prasa daudzkārt vairāk pūļu un pašaizliedzības nekā jau izteiktu dabas dotumu pilnveidošana.7

Nākamie mūziķi mācās vienā no skolā pastāvošajām piecām nodaļām.

 

Skaitliski vislielākā vienmēr bijusi klavieru nodaļa. Tā vairākas Kuldīgas mūzikas skolas absolventes tagad māca klavierspēli valsts mūzikas skolās:

Agra Dimante – Siguldas, Nadežda Taņicina – Valkas, Ilze Raģele, Jānis Snipkis – Alsungas, Alla Puķīte – Aizkraukle, Žanete Apsīte un Astra Vilde – Rīgas Pedagoģiskajā institūtā.

Uz klavierspēlē ieliktajiem pamatiem tālāko izglītību dibinājuši arī citu specialitāšu mūziķi un ne tikai mūziķi vien: Māra Šuba veic mūzikas redaktores pienākumus Latvijas Radio,  Stella Pavloviča un Maruta Grigale ir teorētisko priekšmetu pasniedzējas savā pirmajā skolā, bet Dina Heidemane – Ventspils mūzikas koledžā, Līga Banka, Ļubova Pirtniece, Marita Snipke – dziedāšanas skolotājas. Klavieru nodaļu beigusi arī aktrise Indra Burkovska.8

Izglītību klavierspēlē turpina kuldīdznieces Anita Zīverte – Mūzikas akadēmijā, Benita Vāvera un Līga Jakubovska Ventspils mūzikas koledžā, Jana Januša J.Mediņa mūzikas koledžā Rīgā un Zane Bulava Liepājā. Šobrīd ar 81 audzēkni Kuldīgas mūzikas klavieru nodaļā strādā 12 pedagogi. Vairāk nekā 20 gadus pedagpga darbam atdevušas: Marta Pētersone, Vija Sprūde, Māra Šlakorcina, Daiga Šmēdiņa un Dzidra Damberga. Klavieru nodaļas audzēkņi vienmēr guvuši labus rezultātus dažādos konkursos.

Taču klavierspēli mācās ne tikai pianisti. Tā sauktās obligātās klavieres jāapgūst ikvienam. Ar šo pienākumu tikt galā palīdz ilggadējā skolotāja Dzidra Damberga.

 

Stīgu instrumentu nodaļa

 

Jau kopš pirmajām skolas pastāvēšanas dienām skolotāja Arvīda Meinarta vadībā darbu sāk stīgu instrumentu nodaļa.  Vairāki no viņiem šodien jau iekļāvušies valsts mūzikas dzīvē. Tā Gunta Kairiša Latvijas Televīzijā – mūzikas raidījumu redaktore, Maruta Rubeze Latvijas Radio – mūzikas raidījumu redzktore, Armands Nelsons spēlē Nacionālajā Simfoniskajā orķestrī Rīgā, Liepājas simfoniskajā orķestrī muzicē altisti Jānis Grabovskis un Una Vikštrēma, čelliste Dina Vēze, vijolnieces Baiba Vēze un Maija Štorha. Pedagoģiskajam darbam mūzikas skolā sevi atdevuši: Zanda Rīvāne – Nīgrandē, Maija Lisovska – Madonā, Inga Rubene – Kandavā, Arta Sudraba, Daniela Igaune. Spēles māku pašreiz tālāk pilnveido Ventspils mūzikas koledžā absolventes Anita Šulca, Anda Šternberga un Baiba Jūrmale.9

Stīgu instrumentu nodaļas izaugsmē lielu ieguldījumu ir devis arī pedagogs Tadeušs Ruško, mācot bērniem alta, vijoles un čella spēles noslēpumus. Kuldīgā un tās apkārtnē vistālāk izdaudzināts ir skolas vijolnieku ansamblis, ar kuru nu jau vairāk kā 20 gadus aizrautīgi strādā skolotāja Mārīte Cinovska. Taču ansamblim ir vēl senāka vēsture: tas pastāv jau kopš piecdesmitajiem gadiem, kad to dibināja Vīgnera fonoloģijas institūta kādreizējais absolvents, vijolnieks un , starp citu, arī gleznotājs Valdis Zariņš. Laikiem, piesaistot  arī kādu pūšaminstrumentu spēlētāju, ansamblis pārtapis par nelielu kameransambli. Mazie mūziķi cieši iekļāvušies savas pilsētas kultūras dzīvē, vijole viņus aizvedusi līdz pat tālajai kalnu zemei Gruzijai un Vācijai, Beļģijai. Ansamblis izpelnījies atzinību arī dažādos konkursos gan Liepājas zonas, gan visa Valsts mērogā. Ar labu vārdu pieminami arī to audzēkņu vārdi, kas savu skolu daudzinājuši ar labiem individuāliem sniegumiem dažādos konkursos un festivālos kā Una Vikštrēma, Juris Tulls, Maija Štorha u.c. Jaunākais viņu vidū ir pedagoga Arimana Štrausa audzēknis čellists Juris Stūrmanis, kurš 1994.gadā ieguvis visaugstāko novērtējumu gan republikas konkursā Gulbenē, gan konkursā „Talants Latvijai”, kur Latvijas mūzikas skolu 57 audzēkņu konkursā izpelnījās galveno balvu.10_1

 

 

 

 

 

Pūšamo instrumentu nodaļa

Dažādos gados atšķirīga bijusi bērnu interese par pūšamo instrumentu nodaļu, tomēr skaitliski tā nekad nav dominējusi.  11_1Muzikālo izglītību turpinājuši Rīgas, Jelgavas, Liepājas, Ventspils Mūzikas koledžās un Mūzikas Akadēmijā. Daudzi šodien iekļāvušies jau republikas mūzikas dzīvē: Modris Laizāns ir Nacionālās operas simfoniskā orķestra mežradznieks, trompetists Andris Grigalis un klarnetists Arnis Lauriņš – Ventspils mūzikas koledžas skolotāji, Jūrmale Inta – Skrundas mūzikas skolā.

Pedagogu Česlava Buras (klarnete, trompete, mežrags, tenors, tuba) un Hedas Auziņas (flauta) rokās. Ilgus gadus skolā pastāvēja arī pūtēju orķestris pedagoga Česlava Buras vadībā, kas kuplinājis lielos kopus orķestri 11visos skolēnu dziesmu svētkos un savā laikā labu novērtējumu guvis dažādos konkursos. Audzēkņi labprāt muzicē arī dažādos ansambļos kopā  ar klavieru un stīgu instrumentu spēlētājiem. Par savu skolu labu liecību devuši arī republikas konkursa 1994.gada 1.vietas uzvarētāja Daiga Stūrmane (flauta) un trešās vietas ieguvēji Jurands Gurins (tenors) un Atis Orniņš (tuba).

 

Akordeona klase

 

Skaitliski pati mazākā skolā ir akordeona klase, kuru vada Kuldīgas skolas kādreizējā absolvente Ingrīda Jankovska.  Viņu vidū muzikoloģe, teorētisko priekšmetu pasniedzēja Vaira Leite, Kandavas 12mūzikas skolas skolotāja Dzintra Mežecka, dziedāšanas skolotāja Maija Viļumsone, kordiriģente Inese Egle. Izglītību Mūzikas Akadēmijas kompozīcijas nodaļā turpina Jānis Zandbergs.

 

 

Teorētisko priekšmetu nodaļa

It visu nodaļu audzēkņi ir saistīti ar teorētisko priekšmetu nodaļu, kas atbild par visiem obligāto dzirdes izkopšanu (solfedžo), elementārteorijas un mūzikas literatūras pamatzināšanām. Šīs nodaļas skolotājas Vaira Leite, Maruta Grigale un Stella Pavloviča savas izglītības pamatus likušas Kuldīgas 13_1

13mūzikas skolā. Viņām lemtie priekšmeti ir savā ziņā paši grūtākie: šķietami sausā teorija dažam labam „mokcietim” rādās gluži lieka un nevajadzīga. Solfedžo stundu prozaiskumā tāpēc skolotājas cenšas ieviest radošo fantāzijas garu, mudinot sacerēt nelielus skaņdarbiņus un improvizēt. Notikuši pat konkursi par spilgtāko veltījumu māmiņas dienai, raksturīgāko kāda dzīvnieka muzikālo portretējumu, veiksmīgāko tautas dziesmas apdari. Šogad triju jauno komponistu”darbiņi izvirzīti uz republikas konkursu.

 

Kora klase

Kora klasē strādā : Maruta Rozīte

Kora klasē strādājuši: Maruta Grigale*, Stella Pavloviča*

14

Skolas kora „Cantus” kolektīva kodols ir 1976./1977.mācību gadā atvērtās kora klases audzēkņi, – sava veida rezerve nākamo diriģentu un mūzikas teorētiķu izglītības iestādēm, bet vispirmām kārtām inteliģentu kordziedātāju un klausītāju kalve. Vairāk nekā 10 kora klases absolventi un audzēkņi ir izvēlējušies kordiriģenta un skolotāja specialitāti – Daiga Dupate, Ina Pantuss, Jana Kepša, Dita Dazarte, Iveta Zute. Diriģentes māku pašreiz apgūst Em.Melngaiļa Liepājas mūzikas koledžā – Eva Rubene, Inese buķele. Ventspilī mūzikas koledžā – Gunita jasinska. Korī dzied arī citu specialitāšu audzēkņi, jo tikai kopējiem spēkiem panākams kora pilnskanīgums. Tā nu divas dienas nedēļā ikreiz pa divām stundām bērnu laika pieder korim. Te vēl pieskaitāms darbs atsevišķās kora partijās, bet kora klases audzēkņiem arī obligāta balss nostādīšana un līdzās klavierēm vēl kāda instrumenta spēle pēc pašu izvēles.

 

Koris „Cantus”

 

Kuldīgas mūzikas skolas vārdu vistālāk pāri ne vien novada, bet Latvijas robežām aiznesis koris „Cantus” , diriģentes Marutas Rozītes un kopš 1992.gada arī Marutas Grigales lolojums.

Divdesmit septiņos savas pastāvēšanas gados (dibināts 1968.g.) tas ierindojies labāko valsts māksliniecisko vienību pulkā. Neskaitāmas reizes bērni dziedājuši savai Kuldīgai un aizstāvējuši tās slavu citur Latvijā.

Neaizmirstams paliks tas 1983.gada novembra vakars, kad mazie kuldīdznieki kā sūtņi no Bērnības valsts uznāca uz pārpildītā Dailes teātra skatuves, lai sveiktu dzejnieku Ojāru Vācieti piecdesmitajā 15un diemžēl arī viņa pēdējā dzimšanas dienā. Dāvanai viņi bija atveduši mūzikā pārtapušo Vācieša dzeju.

Kuldīgas bērnu koris ilgus gadus bijis uzticams latviešu komponistu sabiedrotais, kad Komponistu savienības plēnumos un kongresos bija jāaizstāv mūsu mūzikas gods pašmāju un viesu kritikas priekšā. „Virknē dziesmu, kas grūtības pakāpes ziņā būtu ciets rieksts pat slavenajiem dārziņiešiem, kuldīdznieki sasniedza taisni apbrīnojamu māksliniecisko rezultātu. Talants un darbs, neatlaidīgs darbs ir šā rezultāta pamatā.”- 1984.gadā pēc 9.kongresa jaundarbu koncerta universitātes aulā rakstīja G.Pupa.

Kā uzvarētājs „Cantus” pārnācis no visiem „dziesmu kariem”. Vispirms tās bija republikas mūzikas skolu koru sacensības Liepājā (1973), Rēzeknē (1978) un Ventspilī (1982), deviņdesmitajos gados – starptautiskie koru konkursi Ventspilī. Divas reizes, piedaloties 40.un 42.starptautiskajā koru konkursā Beļģijā, iegūta visaugstākā atzinība – „Summa Cum Laude”. Lai īsti novērtētu šo lauru slavu, der zināt, ka konkursa vērtēšanas nolikumā pirmā viete paredzēta 80 punktu jeb procentu ieguvējam, un tikai pats izcilākais tiek vainagots ar „Summa Cum Laude” kategoriju, kas, skaitļu valodā izteikta, atbilst 98 punktiem. „Tā patiesi ir muzikāla augstiene”, „īpašs apsveikums no obligātās dziesmas „Let us be happy”autora, žūrijas komisijas prezidenta”, „koris demonstrēja nevainojamu sniegumu, intonācijas bija tīras, skanējums diferencēts un muzikālā izteiksme perfekta”, – tādas un tamlīdzīgas atsauksmes lasāmas Beļģijas avīzēs un žūrijas komisijas atzinumos.

Panākumi paver ceļus arī tuvākiem un tālākiem koncertceļojumiem, – vispirms pa Latvijas, vēlāk toreizējās Padomju savienības pilsētām. Okupācijas varai atslābstot, Latvijas bērniem atveras līdz tam cieši noslēgto Vakareiropas koncertzāļu durvis. Kā mīļi aicināts viesis „Cantus”dzied Polijas, Vācijas, Beļģijas, Holandes un Francijas klausītājiem. Kora izcilais priekšnesums un līdzi atvestās latviešu komponistu dziesmas visur veic svētīgu darbu, vairāk par vienu otru diplomātu viešot labvēlību pret Latviju.

Uzvaru spožums, izbaudītā viesmīlība un klausītāju sajūsma, – tas viss vērotājam no malasrādās kā nebeidzama jauka pasaka. Korī esot sapulcināta Latvijas brīnumbērnu izlase – spriež dažs svešzemju „zinātājs”.Taču sūrā patiesība ir tāda, kašī pasaka nepavisam nav tik salda vien un izlases iespējas, protams, ir tikai tik cik to pieļauj mazpilsētas iedzīvotāju skaits. Un mazajiem dziedoņiem dziedāšana korī ir grūts darbs, kas turklāt nedod viņiem nekādas tiesības uz slodzes atvieglojumiem instrumentu apguvē kā arī vispārizglītojošā skolā…

Tomēr Kuldīgas bērnu mūzikas skolas kora panākumu atslēga nav meklējama tikai garajās darba stundās vien. Tas ir prasmīgi izvēlēts repertuārs, uzdevumi, kas liek korim pilnveidoties. Diriģentes mākslinieciskā gaume neļauj orientēties uz mazprasīgākam klausītājam iztopošām, primitīvām un līdz ar to viegli apgūstamām dziesmiņām, Maruta Rozīte jūtas līdzatbildīga un ieinteresēta vispirmām kārtām savas tautas kultūras attīstībā, kas iespējama vienīgi kultūrai un jaunradei labvēlīgā vidē.

Tālab atskaņotāju atsaucība ir latviešu skaņu-mākslas dzīvības jautājums. Savukārt citzemju klausītājs latviešu korī grib saklausīt vispirms pašas Latvijas balsi. Tā nu „Cantus”ir izdziedājis turpat vai visas latviešu mūsdienu autoru bērnu dziesmas, pavēris arī klasiķu pielocīto dziesmu pūru. Lūk, viņu, „Cantus”autoru vārdi – Jēkabs Graubiņš, Alfrēds Kalniņš, Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Selga Mence, Ģederts Ramans, Volfgangs Amadejs Mocarts, Johans Sebastians Bahs, Pergolezi, A.Lotti, Š.Guno, F.Mendelsons un citi.16

Tomēr visvairāk svētības nesusi kora ilggadējā sadarbība ar Pēteri Plakidi. Diezin vai mums šodien būtu ap trim desmitiem viņa skanīgo dziesmu, ja „Cantus”diriģente nebūtu neatlaidīgi uzstājusi un mudinājusi, bet savukārt komponists mazajos Kuldīgas dziedoņos nesaskatītu spožu savas ieceres īstenotāju. P.Plakida bērnu dziesmas ir jauns vārds mūsu koru mūzikā, tās līdzvērtīgas O.Vācieša, V.Ļūdēna un J.Petera devumam bērnu dzejā. Tie savā vairumā nepavisam nav atviegloti, „bērnišķīgi”vai tradicionāli risinājumi, to apguve no saviem atskaņotājiem prasa daudz vairāk piepūles un iedziļināšanās nekā neskaitāmas gludenas dziesmas viendienītes.

Kamēr meklējam un nerodam atbildes, mazie kuldīdznieki dzied un spēlē. Un pārliecina mūs, ka Kuldīga nav nekāda lielās mākslas province. No cerībām un ticības mākslas spēkam kara ugunīs piedzimusi, Kuldīgas bērnu mūzikas skola jau vairāk kā pusi  gadsimta pilda savu svēto uzdevumu – tuvināt skaņu mākslu iespējami lielākam ļaužu vairumam, jo tajā, vārdiem runājot, izteicas viss, ko domājuši un jutuši cilvēces lielākie gari.

 

Skolas audzēkņu un kolektīvu piedalīšanās konkursos un festivālos 1951 – 1995 šeit