Vēsture

Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skola jau vairāk kā pusi gadsimta darījusi gaišu darbu, mācīdama sadzirdēt un mīlēt mūziku…

 

Ernesta Vīgnera Kuldīgas mūzikas skola ir dibināta 1945.gadā.
1980.gadā piešķir latviešu komponista, pedagoga, novadnieka Ernesta Vīgnera vārdu.

Skolas pastāvēšana ir likumsakarīgs vainagojums tām stiprajām , gadsimtu dzīlēs sakņotajām tradīcijām, ar ko tik ražens Kuldīgas novads. Šo bagātību apliecina jau apvidū pierakstīto tautasdziesmu pārpilnība un senatnīgās burdonu daudzbalsības dzīvīgums vēl mūsdienās. Tālu izslavēti savā laikā bija Kurzemes spēlmaņi un lauku orķestri, un arī pirmā latviešu laicīgā kora dibinātāja gods pieder Kuldīgas novadam: vairākos avotos par tādu tiek minēts Krišjāņa Valdemāra 1848.gadā dibinātais ēdolnieku koris. Vēstures pētnieki atgādinās arī Kurzemes hercogu laikus, kad Kuldīgā, hercogistes otrajā rezidencē, mūzika turēta lielā cieņā: to pārzināja pat īpašs „mūzikas direktors”(1621.-1658.)g.tas bijis kāds Heizo Randens), kura pienākumos ietilpa ērģeļu spēle, kora apmācīšana, rūpes par dejām hercogu ballēs un galda mūziku mielastos.

Par stipru mūzikas āderu starojumu liecina arī tādu novadnieku vārdi kā pagājušā gadsimta  čella spēles lielmeistars Kārlis Davidovs, Rīgas Doma ērģelnieks Haralds Kreicburgs, Nacionālās operas solisti Gustavs Neimanis un Arnolds Skara, dziedonis Jānis Sproģis, diriģenti Edgars Račevskis, Elvīra Salmiņa, Jānis Gercāns, muzikologs Ludvigs Kārkliņš un vēl daudzi citi.

Visaugstāk godā turamais novadnieks - Vīgneru Ernests

Taču visaugstāk godā turamais novadnieks, kura vārds rotā Kuldīgas Mūzikas skolu ir Vīgneru Ernests, viens no tautā visplašāk izdaudzinātajiem Nacionālās atmodas darbiniekiem. Rendas vīru kora aizvadītājs līdz Pirmajiem latviešu vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā. Trešo un Ceturto dziesmu svētku virsdiriģents. Fonoloģijas institūta dibinātājs. Vīgners viens no pirmajiem  atsaucās aicinājumam vākt tautasdziesmas un, korim sabalsotas, atdot tās jaunai dzīvei. Gadu simtenim pāri Atmodas gars vēl joprojām strāvo Vīgneru Ernesta dziesmā „Kā Daugava vaida”.1

 Novada mūzikas tradīcijas stiprinājis arī Baltijas skolotāju seminārs, par kura mājvietu no 1886.gada līdz pirmajam pasaules karam izvēlēta Kuldīga. Šī valsts uzturētā iestāde atšķirībā no vācu muižniecības atbalstītajiem Cimzes un Irlavas semināriem gan nesagatavo ērģelniekus, tomēr arī te nākamajiem skolotājiem jāapgūst gan mūzikas elementārteorija, gan vijoļspēles pamati, luterticīgajiem jāspēlē arī harmonija. Semināra mūrus tricina arī vīru kora dziesmas un pat audzēkņu pašu vadīts orķestris, kura košajā pavasara svētku skanēšanā ieklausās vai visa Kuldīga.

Kopš 1893.gada Kuldīgā pastāv Sadraudzīgās biedrības jauktais koris,- daudzu vispārējo dziesmu svētku dalībnieks. Latvijas neatkarības gados Mūzikas pilsētas slavu Kuldīgai vairo plašā apkārtnē pazīstamais ērģeļu būvētājs un skaņotājs Fricis Dakša, un nedaudz vēlāk Jaunatnes biedrības kora un orķestra dibinātājs Kārlis Piņkovskis (Kuldīgā no 1919.-1942.).

Īstus ziedu laikus mūzika piedzīvo trīsdesmitajos gados…

Īstus ziedu laikus mūzika piedzīvo trīsdesmitajos gados, kad par Kuldīgas Valsts ģimnāzijas skolotāju un Annas baznīcas ērģelnieku strādā Fricis Spinga. Viņa izlolotais ģimnāzijas koris un orķestris kuplina ne vienu vien dievkalpojumu, ko Kuldīgas radio vilnis aiznes pa visu Latviju, pilsētniekus priecē viņu rīkotie koncerti un pat mūzikas teātra iestudējumi.

 

F.Spingas vārds mūsu mūzikas vēsturē paliks arī citā sakarā: viņš ir jaunu ceļu meklētājs dievkalpojumu muzikālajā aprūpē, gan atšķirdams dažu Eiropas klasikas lappusi, gan rosinādams latviešu komponistus pievērsties novārtā pamestajai baznīcas mūzikai. Kā atcerējās Alfrēds Kalniņš, dedzīgais Kuldīgas ērģelnieks esot traucies motociklā pāri visai Latvijai, lai Gaujienas „Anniņās” paslēpušos Jāzepu Vītolu pierunātu īstenot savas ieceres. Un pierunājis arī: Vītola liturģijas mūzika, Bībeles stāsti „Jēzus pie akas” un „Marija un Marta”, kā arī vairāki korāļi radušies F.Spingas rosināti un tālab arī savu pirmatskaņojumu piedzīvojuši Kuldīgas Sv.Annas baznīcā.

Ar Kuldīgas luterisko baznīcu un tās mācītāju O. Sakārni, tiesa, jau pēc ērģelnieka traģiskās nāves, saistās vēl viens ne tik mūzikas, bet tautas vēsturē iezīmīgs notikums. 1943. gada pavasarī, kad kara lavīna uzņēmusi atpakaļgaitu un leģionāru nāves vēstis pienāk jau no Volhovas purviem, Kuldīgā dzimst iecere radīt tautas lūgšanu, – baznīcas kantāti, kas mierinātu izmisuma pārņemtos, stiprinātu cerību zaudējušos. Konkursa rīkotājiem toreiz atsaucās dzejnieks Andrejs Eglītis un komponiste Lūcija Garūta, radīdami skaņdarbu „Dievs, tava zeme deg”- tā traģiskā laika patiesu dokumentu. Pēc pirmatskaņojuma 1944. gada martā Vecajā Ģertrūdes baznīcā Rīgā kantāte neskaitāmas reizes skan Latvijas radio viļņos. Taču Kuldīgai bija lemts to dzirdēt vēl „dzīvā” priekšnesumā, turklāt ar pašas autores līdzdalību.

Sācies kara beigu cēliens. Kurzeme, ar frontes joslu atgriezta no pārējās Latvijas, kļuvusi par īstu nāves salu, kur septiņus mēnešus savu pēdējo cīņu izcīna divu asiņainu totalitāro lielvalstu armijas. Latvijai tā ir arī pēdējo cerību sala, te patvērušies tūkstošiem citu novadu bēgļu.

Bēgļu vidū ir arī Lūcija Garūta, kas apmetusies Zlēkās, savu tuvinieku mājās „Biteniekos”. Viņa nežēlo spēkus koncertu organizēšanā un līdzdalībā, uzņemas ērģelnieces un pianistes pavadītājas pienākumus. Un atkal skan „Dievs, tava zeme deg”,- skan Zlēkās un Kuldīgā, Talsos un Ventspilī, skan kritušos pieminot un 18.novembrī par Latviju aizlūdzot, skan ļaužu pārpildītās baznīcā mazā sveču gaismiņā, skan melnā tumsā. Un gluži nepieredzēta ir klausītāju atsaucība. „Esmu laimīga, ka varu vēl no mūsu zemītes likt skaņām skanēt. Kaut kur dziļi apslēpusies ticība: „Dziesmu vara aizdzina karu, tautu izglāba dziesmu gars”, Ausekļa vārdus kādā vēstulē no Zlēkām

Tieši šī ticība, šī gara nezūdamība apkārtējās iznīcības un posta valstībā ir pamatā šķietami neprātīgai domai – pašā Kurzemes cietokšņa vidū, zem sarkano bumbvedēju uzlidojumiem dibināt mūzikas skolu! Šie neprātīgie ir Lūcija Garūta, Nacionālās operas solisti Pēteris Latiševs un Erna Kukaine un mežradznieks Arvīds Dēliņš, viņiem pievienojas flautists Arvīds Reinvalds, operdziedoņi G.Neimanis, Nikolajs Vasiļjevs un Rihards Pelle, diriģents Teodors Vējš, Voldemārs Sokolovskis, baletmeistare Helēna Tangijeva – Birzniece, koncertmeistara pienākumus uzņemas tolaik vēl plašāk nepazīstamais kontrabasists Edgars Tons.

 

Kādā vēstulē, ko Lūcija Garūta 1945.gada martā sūta Andrejam Eglītim, izlasāma mims šodien tik svarīga ziņa: „Man tagad bieži jābūt Kuldīgā, jo še atver Mūzikas skolu. Interese milzīga. Audzēkņu skaits jau tuvojas simtam.”

Pēc hitleriskās Vācijas kapitulācijas kara ugunīs dzimusī skola iegūst jaunās okupācijas varas akceptu. Turpmāk – līdz 1951.gadam – tā pastāv kā Kuldīgas mūzikas vidusskola un bērnu skola. Paveroties atceļam uz Rīgu, lielākā daļa mākslinieku atgriežas mājās. Taču daudzu liktenis līdz ar varu maiņu izšķīries par labu Kuldīgai. Viņu vidū skolas direktors un vokālās klases pedagogs Pēteris Latiševs, dziedāšanas skolotāji R.Pelle, E.Kukaine, nākmajos mācību gados Emma Kuzņecova un bijušais Nacionālās operas solists Pēteris Gailis, klavieru klases pedagogi Vera Pelle, Elizabete Balode, Aija Zāle, Milda Naudniece, kopš 1946.gada Magda Roze. Vijoļspēli māca A.Meinerts, vēlāk arī Jānis Zariņš, teorētiskos priekšmetus – V.Sokolovskis. „Jauniešu sajūsma un atsaucība bija ļoti liela”, atceras ilggadīgā skolotāja Vera Pelle „Tos gadus varētu saukt par skolas degsmes un jaunības gadiem, – par spīti grūtajiem pēckara apstākļiem. Skolas pagalmā vēl rēgojās vāciešu atstātās patvertnes, tās kopīgiem spēkiem tika nolīdzinātas ar zemi, pārtika bija uz kartiņām, malkas trūka”.

Jau kopš pašiem pirmsākumiem skolai ir arī savs koris, kura vadību uzņemas P.Latiševs. Gadu vēlāk, kad tajā iesaistās arī Kuldīgas Daiļamatniecības vidusskolas jaunieši, kora priekšā stājas mūzikas skolas kordiriģentu klases audzēkne, vēlāk visā Latvijā pazīstamā kordiriģente Elvīra Salmiņa. Viņai tālākās izglītības gaitās pārceļoties uz Rīgu, koris nonāk vijolnieka Jāņa Zariņa rokās.

 

Skolas direktori

Pētera Latiševa (1945.-1946.)

Aleksandrs Dzirne (1946.-1948.)

Šajā mācību gadā atvērta arī pūšamo instrumentu klase. Vokālisti sāk apgūt skatuves mākslas un itāļu valodas pamatus Emmas kuzņecovas vadībā. 

1951.gada pavasaris izrādās pēdējais mūzikas vidusskolai

Pēteris Gailis (1948.- 1956.).

Jānis Zariņš (1956.-1960.)

Tālivaldis Bērziņš (1960.-1962.)

Kārlis Augulis (1962.-1964.)

Maruta Rozīte (1964. – 2019.)

Andra Zvejniece (2019. – šobrīd)

 

Bērnu skola savu pirmo pastāvīgo mācību gadu sāk ar 30 audzēkņiem.

 

Pati skola šajā pusgadsimtā cieši iekļāvusies savas pilsētas dzīvē. Kas gan saskaitīs vairs tās reizes, kad mazie muzikanti iepriecinājuši Kuldīgas ļaudis, ar savu priekšnesumu atdzīvinādami dažu labu svinīgu ceremoniju: kāzas, pensijā izvadīšanu, dzimšanas apliecības izsniegšanu, kādreiz tik populārās čaklāko darbaļaužu godināšanas, vai likuši apjaust mūzikas varu kādam bērnudārzniekam vai kaimiņu skolas skolnieciņam.

 

5Kopš 1980.gada, kad skolai piešķirts Vīgneru Ernesta vārds, par ikgadus kopjamu tradīciju izvērtušās Vīgneru dienas. Tās rit veselu nedēļu pašā mācību gada vidū janvārī, un ciemos tad tiek gaidīts kāds no Vīgneru dzimtas. Savos spēka gados tas vairākkārt ir bijis Leonīds Vīgners ar savu republikā slaveno Republikas kordiriģentu un dziedāšanas skolotāju kamerkori, kā arī dziedoņi Lauma Vanaga un Bruno Egle ar dziedātajām Leonīda Vīgnera solodziesmām Vīgneru trešo paaudzi pārstāvējis Vīgneru Ernesta mazdēls Ivars Vīgners, kura mūziku atskaņot līdzējis bērnu ansamblis „Dzeguzīte”, aktieris Rūdolfs Plēpis un Liepājas teātra aktieri.

 

Vienmēr gaidītas ir bijušas arī ikgadējās Mūzikas dienas, kurām pamats likts tieši Kuldīgā 1977.gadā. Tās ir bijušas neaizmirstamas tikšanās reizes ar republikas komponistiem Ģ.Ramanu, R.Kalsonu, Ā.Skulti, R.Paulu, P.Plakidi, J.Karlsonu un daudziem citiem. Muzikologiem G.Pupu, S.Vēriņu, O.Grāvīti u.c.un izpildītājiem. Īpaša bagātība – jaunas dziesmas, kuras komponisti ir veltījuši šīm dienām un kuras joprojām ir kolektīvu repertuārā.

Pie skolas tradīcijām pieskaitāmi arī nu jau gadus trīsdesmit rīkotie absolventu koncerti, kas pēdējā laikā pieskaņoti Vīgneru dienām. Savas pirmās skolas aicinājumam labprāt atsaucas gan Mūzikas akadēmijas, gan mūzikas koledžu audzēkņi, gan absolventi, kuri paši jau kļuvuši par skolotājiem.6

 

 

 

Mazie, piecus sešus gadus jaunie pretendenti uz mūzikas izglītību parasti pirmo gadu pavada sagatavošanas klasē, kur uzņemtajiem muzikāli apdāvinātākajiem Kuldīgas bērniem, skolotāji palīdz izvēlēties nākamo specialitāti. Mazpilsētas skola nevar atļauties aizraidīt mājās katru tādu mazu muzicēt gribētāju, kas, uz iestāju pārbaudi atnācis, izrādās rada drīzāk kādam dzeņa bērnam nevis dziedātājputnam. Taču tādu snaudošu dotību, muzikālās atmiņas, uzmanības un darba spēju atraisīšana no skolotājiem prasa daudzkārt vairāk pūļu un pašaizliedzības nekā jau izteiktu dabas dotumu pilnveidošana.

 

Kamēr meklējam un nerodam atbildes, mazie kuldīdznieki dzied un spēlē. Un pārliecina mūs, ka Kuldīga nav nekāda lielās mākslas province. No cerībām un ticības mākslas spēkam kara ugunīs piedzimusi, Kuldīgas bērnu mūzikas skola jau vairāk kā pusi  gadsimta pilda savu svēto uzdevumu – tuvināt skaņu mākslu iespējami lielākam ļaužu vairumam, jo tajā, vārdiem runājot, izteicas viss, ko domājuši un jutuši cilvēces lielākie gari.