Šodien , 4. decembrī dzimšanas dienu svin mūsu skolas klavierspēles skolotāja Saiva Ceļmalniece.
Saiva ir dzimusi Baldonē. Mācījusies Baldones pamatskolā. Mūzikas ceļa aizsākums jau bija agrā bērnībā, rotaļājoties ar sarkanām spēļu klavierītēm. Mamma, redzot meitenē nenogurstošu interesi, nolēma Saivu 5 gadu vecumā vest uz mūzikas skolu, kur Saiva cieši turējās pie sava instrumenta – klavierēm. Pamatskola ar mūzikas skolu bija apvienotas vienā ēkā, ļoti greznā un cēlā ēkā – baltajā pilī. Daba apkārt tik gleznaina, parks, ezers – tas Saivu iedvesmoja vēl vairāk apgūt mūziku.
Klavieru skolotāja Inese Grauba bija neatlaidīga, mērķtiecīga un ļoti mērķtiecīgi vadīja Saivu mūzikas virzienā. Skolotāja iemācīja mūziku dzirdēt, dzirdēt katru skaņu, kā pirksta pieskāriens šo skaņu veidos. Tas pamats ir ielikts visai dzīvei. Beidzot mūzikas skolu, Saivas tālākā izglītība norisinājās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas skolā. Tā bija pilnīgi cita mūzikas pasaule. Lauku bērnam nokļūstot lielā pilsētā, jaunā vidē, skolā ir diezgan daudz jāiztur un diezgan ātri jāspēj iemācīties reaģēt un rīkoties. Jaunā vide bija pilna ar konkurenci, turklāt Saiva katru dienu mēroja ceļu no Baldones uz Rīgu un atpakaļ. Saliekot šos visus faktorus kopā, ģimenes kopīgais lēmums bija par labu pilsētas un skolas maiņai. Pēc viena gada studijām Rīgā, Saiva pārcēlās pie krustmātes uz Jelgavu un sāka mācīties Jelgavas mūzikas vidusskolā 2. kursā. Vidusskolas laikā prieku sagādāja koncertmeistaru stundas, kad bija iespēja muzicēt ar pedagogiem, kursabiedriem dažādos ansambļos. Absolvējot Jelgavas Mūzikas vidusskolu,kopā ar draudzeni nolēma turpināt studijas augstskolā. Bija doma par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, bet, tur nokļūstot, Saiva iekšēji sajuta, ka tā nebūs tā vieta, kur sevi pilnveidot. Un augstskolas meklējumos ceļš veda uz Kurzemi – Liepājas Universitāti, programmā Vispārizglītjošās skolas mūzikas pedagogs. Vai tiešām klavieres vairs nē? Nebūt nē. Studiju laikā klavieres turpināja mācīties pie skolotājas Daigas Hiršsones. Jauni mācību priekšmeti paplašināja redzes loku. Liepājas laikā Saiva aktīvi darbojās vokālā ansamblī V. Kronberga vadībā, piedaloties koncertos, skatēs. Studiju 2. kursā trīs mēnešus bija iespēja doties studentu apmaiņas programmā uz Norvēģiju. Tur arī tika piedāvātas darba iespējas skolā, bet dzimtenes mīlestība bija daudz spēcīgāka par vilinošo iespēju.
Absolvējot Liepājas Universitāti, Saiva atgriezās Baldonē – atpakaļ mājās. Pirmā darba pieredze tika iegūta, strādājot Jaunmārupes sākumskolā par mūzikas skolotāju, līdztekus mācību stundām vadot arī korus un ansambļus. Un paralēli darbam Saiva turpināja mācīties Latvijas Universitātes pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, iegūstot maģistra grādu izglītības zinātenē.
Gaidot pirmdzimto dēliņu, Saiva devās līdzi vīram uz Vāciju un kāds laika posms tur tika arī nodzīvots. Sagaidot savu dēliņu, Saiva ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Kuldīgu. Jauns darba lauks. Atsākot darba gaitas, Saiva strādāja vienlaicīgi Laidu pamatskolā, Sermītes bērnudārzā, Pelču speciālā internātpamatskolā – attīstības centrs, par mūzikas skolotāju, savukārt Pelču skoliņā pilnā mērā varēja izdzīvot klases audzinātājas pienākumus. Kā spēt tik pretēji dažādās skolās darboties? Uz to Saiva atbild: “Tas noteikti ir lauku bērnu rūdijums, kad katrs darbiņš ir jāspēj izdarīt. Iemācīties redzēt gan sevi, gan iemācīties redzēt otru. Iemācīties priecāties par izdošanos, un iemācīties pieņemt neizdošanos un iet tālāk.”
Ienākot mūzikas skolā, tā bija sajūta – esmu mājās. Tas bija saviļnojoši- atkal atgriezties mūzikas skolā, jo tika piepildīts bērnības sapnis. Sākums bija pārbaudījumu laiks, jo bija pagājis ilgs laiks, kad regulāri netika spēlēts instruments, bet, sākot darīt, sapratu, ka iemaņas nezūd, tās vienkārši jāatdzīvina. Un nu jau,strādājot ar bērniem, ir vēlme iedot audzēkņiem to prieku, ko sagādā muzicēšana.
Kas sagādā prieku? Dabas tuvums, tās pilnība un daudzveidība. Makšķerēšana, arī ziemā zemledus makšķerēšana. Kopīgs laiks ar ģimeni – ceļošana, jebkuros laika apstākļos, dzīvošana teltī. Prieku sagādā sēņošana, pastaigas pa mežu. Supošana pa Ventu, redzot upes krastus, izbaudot mieru. Un prieku sagādā klusās vēlmes par to, ko vēl gribas izbudīt – apceļot dažādas valstis, piedzīvot to sajūtu, kā ir, kad ir iespēja lidot ar deltaplānu un vēl citas, kas ir sirdī un kam tur ir jāurdz, līdz tās kļūst par piedzīvojumu ko izbaudīt. To arī novēlam!
Kolēģi par Saivu saka: “Ārēji trausla, bet iekšēji spēcīga, kas spēja darīt lielas lietas, par tām skaļi nerunājot. Spilgti atceros, kad kādā no sarunām ar Saivu, viņa man stāstīja, kā viena pati izrakusi aku, jo tā ir bijusi nepieciešamība, un tajā brīdī bija grūti salikt šos divus tēlus vienā – sievišķīgs trauslums un spēks. Saiva ir ar līdzjūtīgu sirdi, emocionāla, ļoti sirsnīga. Saiva ir atsaucīga. Vienmēr gatava piedalīties visā. Mīļa, sirsnīga, izpalīdzīga. Cilvēks, kurš ļoti labi jūtas dabā. Profesionāli ieienteresēta izzināt un ir atvērta visam jaunajam.
Mēdz teikt, ka klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Tā ir taisnība – tāda ir mūsu Saiva. Arēji klusa, mierīga, seju bieži rotā smaids. Bet, kad ar Saivu sāc runāt, saproti, ka Tev ir ļauts pazīt īstu pērli! Saiva ir dzīves gudra, saprotoša, līdzjūtīga kolēģe. Viņai ir talants strādāt ar bērniem, kuriem bieži vajadzīga citādāka pieeja nekā vairumam bērnu. Prieks, ka Saiva ir mūsu kolektīvā!”
Daudz laimes dzimšanas dienā!
