1.oktobrī, dzimšanas dienu svin kora klases skolotāja Maruta Rozīte.
“…laiks, kad pasaule ir iežņaugta kara briesmās, kad nav svarīgi – lielu vai mazu cilvēku dzīvības, kad nav svarīgi vispār nekas. Laiks, kad Liepājas pilsēta bija nolemta sabombardēšanai…laiks, kad ģimenei jādodas bēgļu gaitās uz laukiem Gaviezē, kur patverties zināmā drošībā.” Tāds ir bērnības laiks Marutai Rozītei, un kā bērnam viss piedzīvotais, redzētais, tik daudz nesaprotamais, kā mirkļu zibšņi ir palikuši atmiņā.
Maruta Rozīte ir dzimusi, augusi un pirmo izglītību ieguvusi Liepājā. Bērnība, kā jau bērnība, kad rotaļājoties tika izrevidētas visas mammas skaistumlietas, izmērīts mammas drēbju skapis. Lielākoties laiks pagāja rotaļājoties vienatnē, iejūtoties skolotājas lomā, kur skolēnu vietas ieņēma tukšās diegu spolītes. Reizēm, kad Marutas lelles bija saslimušas, tad viss laiks tika veltīts leļļu ārstēšanai.
Beidzot pamatskolu, Marutas mērķis bija mācīties medicīnu feldšeru skolā Liepājā, taču sanāca tā, ka tajā gadā netika uzņemti audzēkņi. Tā nu kādu dienu, ar mammu pastaigājoties, ceļš veda gar E. Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolu, kur pēc mammas iniciatīvas tika vērtas skolas durvis, lai tikai aprunātos ar skolas direktoru Valdi Vikmani. Šķiet, ka kāda daļa Marutas mammas nodomi virzīt meitu mūzikā īstenojās. Marutas mamma bija mācījusies dziedāšanu Tautas konservatorijā, kā arī pasniedza privātstundas klavierspēlē. Marutai mūzikas skolas laiks nav bijis tādā izpratnē kā mēs to tagad zinām, taču mamma savu meitu izglītoja mūzikā un mācīja klavierspēli mājas apstākļos, kas kā bērnam nemaz nebija ar tik lielu patikšanu.
Savukārt mūzikas vidusskolas laiks bija radošuma pārpilns, ļoti skaists un sirdij mīļš laiks. Aktīvam studiju laikam līdzās bija arī piedzīvojumi – karnevāli, ceļojumi. Tieši no vidusskolas laika ceļojumi ir starta punkts visiem turpmākiem tuvākiem un tālākiem ceļojumiem. Pirmā kursa beigās par stipendijas naudiņu bija iespēja doties pirmajā ceļojumā uz Krimu, vēlāk Kaukāzu, Aizkarpatiem, Murmansku u.c. vietām. Pirmā darba pieredze bija vidusskolas pēdējā kursā, kad bija iespēja strādāt ar Karaspēka daļas kori, tajā dziedāja aviācijas pulka lidotāji, kas dienēja Liepājā. Pēc vidusskolas pabeigšanas darbu sadalē Marutu norīkoja uz Neretas vidusskolu, taču pateicoties diriģentam Daumantam Gailim Maruta tika novirzīta uz studijām Latvijas Konservatorijā.
Paralēli mācībām konservatorijā Marutai sākās aktīvās darba gaitas – Milicijas skolā vadot vīru kori, Iļģuciema sieviešu cietumā vadot sieviešu ansambli, sieviešu kori un mācot solistus. Katru gadu tur notika pašdarbnieku skates, kurās, ja iegūts labs rezultāts, ir iespēja cietuma nodaļas vadītājam tikt pie paaugstinātas algas. Un rezultāti bija – augstākie! Taču tas nebija tikai darbs ar kori. Maruta tur, ierodoties uz mēģinājumiem,bija gaisma no ārpasaules, bija jāuzklausa daudz dažādu sieviešu dzīves stāstu. Jāatzīmē ka Marutai bija tikai 20 gadu. Īpaši atmiņā palikusi kāda dāvana no cietumā esošās sievietes – nelīdzeni tamborēta sedziņa, kura tika tamborēta, izmantojot zivs asaku, jo tas bija vienīgais pieejamais materiāls tamborēšanai. Sieviešu kvartets sanatorijā Ķemeri, kurā dziedāja arī pati Maruta.Veterinārajā fakultātē vadīja sieviešu ansambli, jaukto kori, vīru ansambli, duetus. Sieviešu ansamblis šūšanas fabrikā “Latvija”. Pļaviņu HES celtnieku sieviešu ansamblis. Īsāk sakot – ļoti plaša darba pieredze.
Pēc Latvijas Konservatorijas beigšanas atkal bija darbu sadale, un Maruta pārcēlās uz dzīvi Kuldīgā, lai uzsāktu darba gaitas Kuldīgas mūzikas skolā par direktori. Izaicinājumu pilni gadi – ne tikai domājot par sākuma periodu, bet raugoties cauri gadiem, tad tas ir nenogurstošs darbs. Vienmēr stāvēt par savu skolu, par saviem skolotājiem, par audzēkņiem. Paralēli darbam skolā Maruta aktīvi darbojās, vadot dažādus kolektīvus – Kuldīgs slimnīcas sieviešu ansambli, Paterētāju biedrības vokālo ansambli, vēlāk vīru kori. Vīru kvartetu, jaukto kori, sieviešu vokālo ansambli Vārmes kolhozā. Vēlākos gados īpašu vietu ieņem jauktais koris “Ventava” un, protams, meiteņu koris “Cantus”, ar kuru iesāktie ceļojumi turpinājās cauri visai pasaulei.
Kas spēj sagādāt prieku? Labi nodziedāta dziesma. Labi izdarīts darbs. Vīra Gunta izaudzētās smaržīgās rozes. Vīrs, kurš vienmēr saprot un atbalsta. Ģimene – dēla un mazdēla ģimenes. Mērķi, darbīgums, izdoma un izdošanās. Skola un kolektīvs kā viens veselums. Prieks un miera sajūta par padarīto skolā, ka to var nodot drošās rokās – nākamai paaudzei.
Kolēģi par Rozīti saka: “Apveltīta ar fenomenālu atmiņu, ja runa ir par skolas absolventiem daudzu gadu garumā – visus atpazīst un zina ar ko nodarbojas.Situācijās, kad ir bijušas asas darba diskusijas, tas vienmēr arī palicis pie darba daļas, un tas nekad nav ietekmējis cilvēciskās attiecības. Iestājusies par saviem skolotājiem dažādu laiku un varu priekšā. Nav tāds kalns, kuram Rozīte netiktu pāri. Ja ne pāri, tad kaut vai cauri kalnam. Ar gudrību, gribu un milzīgām darba spējām!Skolotāja, kura iedvesmo! Visiem zināms, ka Rozīte ir ļoti prasīga un disciplinēta skolotāja. Tajā pašā laikā no viņas strāvo liels cilvēcīgums, sirsnīgums un labestība.”
Cik daudz viens cilvēks var izdarīt? Rozītes dzīves un darba moto ir: nav tāda vārda “nevar”! Klausoties Rozītes dzīves stāstā, ir nojaušama šī moto sākums, kas jauši vai nejauši ir aizsācies pašā bērnībā. Nevar uzrakstīti mazāk, nevar pateikt mazāk, jo šis jau tā ir minimums, kas ir neliela atblāzma no M. Rozītes pilnās dzīves gleznas. Šķiet, tik daudz ir jau rakstīts, filmēts, runāts, bet vienmēr var vēl… Vienmēr var palūkoties un ieraudzīt, ko jaunu. Jaunu mirkli no dzīves. Kad ir piedzīvots smags darbs, spožā skatuves gaisma, aplausi,ovācijas, klusums, nevarība. Kad tik tuvu ir piedzīvota dzīvības un nāves robeža, caur kuru piecelties daudz spēcīgākam, un atkal dot, dot un dot, bet noteikti arī saņemt. Jo saņemt un dot iet roku rokā, un tajā nav gadu ierobežojumu…