3. augustā, dzimšanas dienu svin mūsu skolas klarnetes spēles skolotājs Uldis Kleinbergs.
Uldis ir dzimis Kuldīgā. Ģimenē ar mūziku nebija nekādu saistību, līdz ar to pirmā saskarsme ar mūziku Uldim bija bērnudārzā. Tur arī viņam ieteica doties uz mūzikas skolu. Mācības mūzikas skolā Uldis uzsāka, izvēloties klavieres par savu specialitātes instrumentu. Saprotot, ka šis nebūs īstais instruments, skolas direktore no klavierēm Uldi pārcēla uz kora klasi, un kā obligāto instrumentu pievienoja pūšaminstrumentu. Jāsaka, ka arī tur nemaz tik ātri nevarēja tikt pie sava īstā instrumenta. Pusgada laikā skolotājs Č. Bura lika apgūt vairākus pūšaminstrumentus – vispirms altu, pēc tam mežragu un tikai tad nonāca līdz klarnetei, kas tad arī palika kā galvenais instruments. Uldis pabeidza mūzikas skolu divās specialitātēs. Lielāku interesi un sapratni par mūziku Uldis aptvēra, mācoties pēdējā klasē, pēc kuras, tad priekšā bija izvēle, uz kuru mūzikas vidusskolu doties. Liepāja, Ventspils – neviena no šīm Uldi neuzrunāja, savukārt ped. Č.Bura Uldim bija stāstījis par Jelgavas mūzikas vidusskolu. Un tā arī pēc skolotāja ieteikuma Uldis iestājās J.Ozoliņa Jelgavas mūzikas vidusskolā. Bija vēl viena studiju opcija – mācīties Aizupes meža tehnikumā par mežsargu, bet mūzika tomēr guva uzvaru.
Mācoties vidusskolā, līdzās specialitātei Uldis dziedāja kordiriģentu korī, kurā tika piesaistīti pūtēju puiši, un ne jau tāpat vien. Tā bija iespēja iegūt lielāku stipendiju. Ja pamatstipendija bija 7 rubļi, tad, dziedot korī, tā sasniedza 30 rubļus. Jāpiemin fakts, ka 1.kursa beigās vokālā pedagoģe gribēja Uldi novirzīt uz vokālistiem, tas īsti neizdevās, bet dziedāšana vēl aizvien ir tuvu esoša. Tāpat Uldis arī spēlēja skolas pūtēju orķestrī un skolas kamerorķestrī. Paralēli skolai Uldim bija iespēja spēlēt Jelgavas bigbendā J. Romanovska vadībā, savukārt pirmās darba iespējas bija spēlējot Jelgavas diksilendā V.Dumpja vadībā.
Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas turpmākais ceļš veda uz Latvijas Valsts Konservatoriju, taču studijas tā īsti nemaz nebija iespēja iesākt, jo Uldi iesauca armijā, dienējot Piebaltijas kara apgabala štāba pūtēju orķestrī Rīgā. 1991.gadā septembrī Uldis beidza dienēt, tas bija satraucošs un izšķirošs laiks Latvijai. Daudz lietas mainījās arī Ulda dzīvē. Bija iespēja atgūt ģimenes īpašumus un uzsākt saimniekošanu laukos, tāpēc studiju laiks netika atcelts pavisam, bet gan nedaudz pārcelts.
Ulda darba pieredze ir gana liela, plaša un daudzpusīga, strādājot zāģētavā par štelleri – lentzāģu operatoru, Kuldīgas rajona padomē, strādājot par šoferi, VSAC Kurzemes filiālē “Gudenieki” – par saimnieciskās daļas vadītāju. Vasaras periodā strādājis arī Valsts meža dienesta Dienvidkurzemes mežniecības ugunsdzēsēju Depo par ugunsdzesēju, un paralēli tika uzsākts darbs arī Kuldīgas mūzikas skolā. Uzaicinājums strādāt mūzikas skolā jau bijis arī ātrāk, taču visam savs laiks. Kā saka Uldis: “Viss pārējais nomests malā, un nu palicis ir darbs mūzikas skolā un savā paša saimniecībā.”
Vairākus gadus Uldis ir dziedājis arī kamerkorī “Rāte”. Nozīmīga vieta Ulda dzīvē ir ticība Dievam, kalpojot Kuldīgas baptistu draudzē – gan dziedot korī, gan spēlējot klarneti. Ulda aizraušanās un hobijs ir seno un antīko smago mašīnu restaurācija. Visu, kas nepieciešams saimniecības vajadzībām, Uldis ar savām rokām sameistaro pats – gan tehniku, gan siena šķūni. Ja kaut kas nav saprotams, Uldim patīk lasīt un izzināt, lai sasniegtu rezultātu.
Kas sagādā prieku? Kopēja muzicēšana – korī, kameransamblī, kamerorķestrī. Prieku sagādā tas, ka var pats ar savām rokām izdarīt gandrīz visu, gūstot jaunu pieredzi un zināšanas, un beigās redzēt arī gala rezultātu. Uldis pats par sevi saka: “Nevaru uz vietas nosēdēt!”
Kolēģi par Uldi saka: “Uldis ir lielu darbu darītājs. Dara visu precīzi, neatlaidīgi un ļoti radoši. Arī kā audzēkni viņu atceros – kārtīgs, vienmēr izdarījis mājas darbu, spēja pabeigt skolu divās specialitātes. Uldis ir jauks un atsaucīgs kolēģis, bieži cienā mūs ar lauku gardumiem – āboliem, bumbieriem. Uldis ideāli prot plānot savu laiku.”