Mūsu jubilāri 🔔

20.novembrī dzimšanas dienu svin mūsu skolas vijoles spēles skolotāja Sanija Gulbe.


Sanija ir dzimusi Aizputē. Uzaugusi nelielā, bet skaistā vietāVilgālē. Vilgāles pamatskolā arī uzsākts zināšanu ceļš. Vecmāmiņa bija tā, kas pamudinaja un uzrunāja Saniju un viņas dvīņu māsu Elīnu par mūzikas skolu, jo ļoti vēlējās, lai meitenes iegūst vēl ko vairāk arī mūzikas pasaulē. Vecmāmiņas vēlme bija, ka viena no māsām mācās spēlēt vijoli. Tā nu šis smalkais instruments nonāca Sanijas rokās, un māsa Elīna apguva dziedāšanas prasmi kora klasē. Pašai Sanijai šis  mirklis par vijoles izvēli nav palicis spilgtā atmiņā, bet kā bērns to pieņēma un sāka šo instrumentu apgūt. Pirmā dienas daļa tika pavadīta skolā Vilgālē, un pēcpusdienā meitenes mēroja ceļu uz Kuldīgu, lai apmeklētu nodarbības mūzikas skolā. Vēlāk, lai tas viss būtu vairāk sasniedzams un abas skolas apvienojamas, meitenes pārnāca mācīties uz Kuldīgas Mākslas un Humanitāro zinību vidusskolu.

Mūzikas skolas laiks? Tie ir specialitātes priekšmeta konkursi, kuros ir gana daudzveidīgas un var pat būt galēji krasas emocijas. Bet tā visa ir bijusi pieredze. Kora Cantus daudzie braucieni, īpašas atmiņas kā bērnam nokļūt daudzās valstīs, redzēt tik daudzas skaistas vietas, dziedāt lielās un mazās vietās, piedzīvot braucienu sadzīvi, patstāvību, draudzību.

Izvēle turpināt mācības Ventspils mūzikas vidusskolā bija diezgan pašsaprotama un automātiska, bet laiks vidusskolā atvēra jaunu skatījumu uz vijoles iespējām. Atslēgas vārds ir orķestris. No šī skatapunkta Sanija vijoli iemīlēja arvien vairāk un bija vēlme atklāt tās skanējumu jaunās krāsās. Jau vidusskolas laikā bija iespējas piedalīties starpvalstu orķestra projektos un muzicēt kopā ar jauniešiem no Zviedrijas, Vācijas, apgūstot sarežģītas programmas, redzēt orķestra sadarbību vienam ar otru, sadarbību ar solistiem, pazīstamiem mūziķiem.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Sanijas izvēle bija studijas turpināt J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, jo iekšējā sajūta bija, ka vēl ir ko turpināt, vēl ir ko atklāt. Studiju laiku atceras tikai ar labām, pozitīvām atmiņām – kursa biedri, pedagogi, meistarklases, orķestra koncerti.

Kas ir tas, kas jaunam cilvēkam, satverot to burvību muzicēt orķestrī, izjust orķestra spēku, tomēr liek atgriezties sākuma punktā? Ne jau vairs kā bērnam, bet kā pedagogam Kuldīgas mūzikas skolā? Sanija uz to atbild: “Es nekad nebiju  domājusi būt par skolotāju, jo šis darbs ir ārkārtīgi grūts un pārpilns ar atbildību un tas prasa ļoti daudz. Bet pavisam noteikti es zināju, ka atgriezīšos Kuldīgā. Varbūt kādu brīdi zemapziņā kā mirklis uzplaiksnīja doma, ka būtu jauki arī atgriezties un strādā mūzikas skolā, bet tik pat ātri tas arī pazuda. Bet te, lūk ir realitāte! Es esmu atgriezusies mīļajā Kuldīgā, mūzikas skolā, nu jau kā skolotāja. Un tā nav zaudējuma sajūta!”

Jau no mūzikas skolas laikiem Sanija atceras, ka skolotāji šeit vienmēr bijuši ļoti jauki, tāpēc arī ir tik viegli pierast pie tā, ka skolotāji kļuvuši par kolēģiem. Tas vien apliecina to, ka šeit ir labs kolektīvs un auglīga vieta, lai augtu par pedagogu, kurš spēj dot. No kolēģiem redzu un saprotu, kāpēc šo darbu negribas mainīt tāpēc, ka katru dienu pa kripatiņai vien tiek saņemta gandarījuma sajūta, atzīst Sanija.

Kas spēj sagādā prieku? Ģimene. Dabaļoti patīk staigāt, būt dabā, fotogrāfēt. Prieku sagādā priecīgi mirkļi. Tas, ka cilvēki mazajās lietās spēj saskatīt skaisto un spēj par to arī priecāties. Redzēt cilvēkus smejamies – tas ir tik patiess mirklis!

Sanijas dvīņu māsa Elīna saka: “Ja man dažiem vārdiem jāraksturo Sanija, tad šie vārdi noteikti ir – dzīvesprieks, labestība, labākā humora izjuta un enerģija. Kad viņa joko, smejas visi. Kā pārsteigt, tā arī iedvesmot un iepriecināt Saniju spēj cilvēku labie darbi, cilvēki ar labām sirdīm. Un tieši tāpat arī viņa nepaies garām, uzklausīs, palīdzēs, ja tas būs viņas spēkos. Lai pārsteigtu un iepriecinātu Saniju, nevajag daudz, tikai no sirds!” Kolēģi par Saniju saka: Sanija – mūsējā jau no pašas bērnības, kad jau bērnu skolā izcēlās ar lielu muzikalitāti un ļoti labu muzikālo dzirdi. Prieks, ka atgriezusies! Ļoti jauka, mīļa un sirsnīga. Lai pietiek spēka un izturības, uzsākot darba gaitas tik trakā laikā!Sanijai piemīt liela mērķtiecība un neatlaidība. Viņa piepildīs savus sapņus pat tad, ja kāds mēģinās viņu apturēt. Savā pedagoģiskajā darbībā Sanija ir jauna, atbildīga un enerģiska skolotāja, kurai ļoti rūp audzēkņiem jaunās zināšanas pasniegt radošā veidā. Lai Tevī nezūd šī neatlaidība, nelokāmība, spēja par sevi pastāvēt, bet tai pat laikā spēja just līdzi otram un mīļums, kurš no tevis strāvo!

 

Ieskatoties Vīgnera dzimtas lappusēs.

Šoruden mēs atceramies divas izcilas Vīgnera dzimtas  personības:

Malvīnei Vīgnerei – Grīnbergai ( 1871 -1949) 24.septembrī – 150 

Leonīdam Vīgneram ( 1906 – 2001 ) 9.novembrī – 115 

Malvīne Vīgnere – Grīnberga

Malvīne Vīgnere – Grīnberga  ir Ernesta  Vīgnera pirmā  dzīvesbiedre.  Latviešu  mūzikas  vēsturē  viņa  ir  zināma kā pirmā latviešu profesionālā dziedātāja. Savas  karjeras laikā viņa ir uzstājusies vairāk  nekā  2000  koncertos  Latvijā,  Krievijā, Vācijā, Austrijā.  M.  Vīgnere- Grīnberga  dziedājusi arī operā un bijusi pirmā Karmenas lomas atveidotāja Latvijā. Kā  rakstīja tā laika prese – dziedātāja bijusi 20. gadsimta  sākuma “visskanīgākais  vārds” . Arī klausītāji viņu mīlējuši un saukuši  vienkārši  –  “mūsu  Malvīne”.

Viņas sarīkotajos  “Latviešu  komponistu  dziesmu  vakaros”  ir izskanējušas Jāzepa  Vītola,  Alfrēda  Kalniņa,  Emīla  Dārziņa, Andreja Jurjāna un citu latviešu  komponistu jaunākās dziesmas. Daudzas  no tām ir veltījums tieši  M. Vīgnerei  –  Grīnbergai.

Tomēr vislielāko publikas mīlestību  māksliniece izpelnījusies kā izcila latviešu  tautas dziesmu izpildītāja. “Dārgās  pērlītes“ –  tā tautas dziesmas saukusi  pati  māksliniece. Viņa arī atzina, ka  “svēto  ierosmi  tautas  dziesmai” ir mantojusi no  E. Vīgnera.

Mūža pēdējos gados  M. Vīgnere – Grīnberga strādāja  E. Vīgnera Fonoloģijas  institūtā par vokālo pedagoģi. “Es neprotu  dzīvot bez darba”, teikusi  māksliniece.

 

Leonīds Vīgners

Leonīds Vīgners  ir  E.  Vīgnera dēls. Izcils  diriģents,  pedagogs, komponists.

Maestro, Profesors, Meistars, Šefs – tā L.  Vīgneru  godājuši  mūziķi. Viņš ir bijis  galvenais diriģents Latvijas Nacionālajā  Operā, Filharmonijas  un  Radio  simfoniskajos orķestros. Bijis virsdiriģents un vēlākos gados – Goda virsdiriģents 10 vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Izcili  bija viņa vadītie  kori  “Dziedonis”, “Mūza”, “Republikas  dziedāšanas  skolotāju  un  kordiriģentu  kamerkoris”.  

1. “Republikas dziedāšanas skolotāju un  kordiriģentu kamerkoris” dibināts  1965.  gadā  un  no  pirmajām dienām tajā dziedājusi arī mūsu skolas skolotāja un  ilggadējā skolas direktore Maruta Rozīte. Viņa atceras, ka kora pirmais koncerts noticis tieši Kuldīgā, Sv. Katrīnas baznīcā, kas tolaik bijusi Kuldīgas muzeja filiāle. Programmā  – J.S. Baha “Mesa  si  minorā”,  diriģents L. Vīgners, pie ērģelēm  Tālivaldis  Deksnis. Taču jautājums – kā darbināt  ērģeles ? Iestudētā J. S. Baha “Mesa  si minorā“ ir apmēram divas stundas ilgs meistardarbs. Ko darīt? Jāpaskaidro, ka tajā  laikā ērģelēm vēl nebija elektromotora un  plēšas vajadzēja mīt  ar  kājām. Un  speciāli  šim koncertam sarunāja trīs plēšu minējus ,  starp kuriem mākslas vārdā bijusi arī M. Rozīte.  Elektromotoru ērģelēm pielika  1969.  gadā. Vēl  M. Rozīte atceras,  ka  kamerkorī pavadītie gadi L.  Vīgnera  vadībā bijuši kā otra augstskola .

 

L. Vīgners bija stipra, neatkarīga  un nepakļāvīga personība latviešu mūzikā. Lūk,   dažas no Maestro atziņām:

Es  stāvu  un  krītu  par  mākslu, latvietību”.

Domāt  citādāk – tas  nozīmē  domāt muzikāli”.

Latviskums  nenozīmē  trallināšanu”.

Tikpat precīzi, tēlaini, brīžiem pat asi, bet  patiesi bija viņa aizrādījumi koristiem. Lūk, daži  no tiem:

Mēs  nedzenamies  pēc  pirmās  vietas,  bet   pēc  mūzikas”.

Vajag  pārdzīvot  ne notis,  bet  mūziku”.

Dziedi,  bet  uzrunā  klausītāju”.

 

Lai arī mūs iedvesmo šis izcilās personības!

E. Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolas teorijas pedagoģe: V.Leite